"Divpadsmitā Nakts"
Viljama Šekspīra komēdija
Pirmā izrāde svētdien, 2010. gada 18 aprīlī, Sidnejas Latviešu namā; otrā izrāde 50. Teatra festivālā Sidnejā, sestdien, 2010. gada 24. aprīlī, plkst. 18:00.
Sidnejas Latviešu teātris

Lugā piedalās:

Luga sadalīta trīs cēlienos – 20 minūšu starpbrīdis starp cēlieniem.

Luga ir viena no Šekspīra viss pazīstamākām komēdijām. Šekspīrs uzrakstīja “Divpadsmito nakti” lai noslēgtu Ziemassvētku svinības. (Tā kā dzied angļu svētku dziesmā “The 12 Days of Christmas”). Tai laikā svinēja noslēgumu ar mūziku, ālēšanos un visādām izpriecām: vīrieši parģērbās par sievietēm; kungi apkalpoja kalpus. Varētu lugu nosaukt par rotaļu. Ar tādu uzskatu arī iestudēju lugu.

Viola uzdod sevi par vīrieti, vārdā Cesario. Viņa sāk kalpot Ilīrījas hercogam, Orsino. Orsino cer ka grāfiene Olīvija kādreiz spēs viņu mīlēt. Viola (Cesario) tad iemīlās ar Orsino. Sarežģījumi sāk rasties, kad Violas (Cesario) dvīņu brālis, Sebastian ierodās. Pie Olīvijas dzīvo viņas tēvocis, Sers Tobijs Belčs, dzērājs, kuŗam dzīves mērķis ir izpriecāties, bet tikai uz citu rēķina. Olīvijas nama parzinis ir iedomīgais Malvolio. Beigās Sebastians un Olīvija iemīlējās un apprecās. Orsino apzinās, ka viņš mīlē Violu un viņi taisās precēties. Sers Tobijs un Marija (Olivijas kalpone) arī taisās preceties! Visi atskaitot Malvolio ir priecīgi.

Šekspira Divpadsmitā Nakts ir līdzīga mūsdienu Harijs Poters (Harry Potter) filmām. Uzjautrinošā fantāzījā trakas, neispējamas lietas notiek. Zemtekstā tomēr parādās drūmas dzīves īstenības: dzīve ir bēdu pilna; dzīve var būt nežēlīga un cilvēki var būt nežēlīgi. Tādā pasaulē tavs pienākums ir atrast un lolot laimi kad vien tu to vari.

Ilona Brūvere

12 nakts, no kreisās: Jānis Dunnicliff, Jānis Čečiņš, Voldis Kains, Klāra Brūvere. Lielāka

12 nakts: Klāra Brūvere, Linda Ozere. Lielāka

12 nakts: Jānis Grauds, Linda Ozere. Lielāka

12 nakts: Andris Kariks, Jānis Čečiņš. Lielāka

"No Saldenās pudeles"
Rūdofa Blaumaņa komēdija
Izrāde 2008.gada decembrī, Kultūras dienās

Daži izvilkumi no Intas Rodžeras (Rogers)recenzijas 2009.gada 21. janvāra Austrālijas latvietī:

Tautiskas mūzikas pavadījumā, priekškaram atveroties ‘No saldenās pudeles’ izrādei, mums ir doti daži ‘mierīgi momenti’ apskatīt dekorācijas. Techniskā apdare, t.i. gaismas, skaņu efekti un skatuves ietērps, SLT izrādēm ir allaž profesionālā līmenī. Šoreiz nebija citādi.

Vija Spoģe-Erdmane Latviešu Nama skatuvi iekļāvusi gaišos, dominējoši zilos toņos, ar skaisti abstraktiem paneļiem ar tautas rakstu motīviem. Jāņa Grauda apgaismojums šo tautisko gaišumu neuzbāzīgi pasvītroja. Nepieciešamas skatuves mēbeles piemērojas lugas laikmetam. Režisors Kārlis Gulbergs bija saprātīgi atbrīvojis skatuves centru un priekšfonu lugas darbībai, un savā ansamblī iekļāvis talantīgu Sidnejas aktieru grupu. Izrādes vadītāja bija Gundega Zariņa.

Esmu jau citreiz piezīmējusi, ka Kārlim Gulbergam ir nekļūdīgs instinkts lugu izvēlē. Ko piemērotāku var vēlēties, lai latvietību apstiprinātu un Blaumaņa atceri iezīmētu, kā šī paša latviešu ‘dižgara’ ‘No saldenās pudeles’? Komēdiju, protams, kas cits viesus un vietējos ievestu Kultūras dienu un svētku gaisotnē un pavadītu mājās ar priecīgu noskaņu?

Mārtiņa labums ir īstenībā lugas darbības kodolā. Vai nu ienīsts, apbrīnots vai iekārots, viņš neatkāpjas no sava vienkāršā godīguma, tā iegūstot necerētu laimi un, ar Lavīzes palīdzību, Ezerlaukus izglābjot no Kriša sakultās ‘putu ģipts’. Blaumanis viņu sniedz kā latviešu vīra ideālu un ideālu latviešu saimnieku. Jānis Dunnicliff viņu tēloja varbūt drusku par nopietnu un bez humora, tomēr pārliecinōši izprata un pasniedza Martiņa apņēmību. Pat trīs bildinājumi vienā dienā Mārtiņu pārāk ‘nefāzēja’ tikai drusku pārsteidza, un arī šeit viņš gatavs būt apdomīgs un praktisks.

Bieži esmu pieminējusi Lindas Ozeres labo skatuves balsi un niansēto spēli. Šeit, pirmo reiz, uztvēru, ka viņai piemīt kautkas daudz retāks – tas ko angļi apzīmē par ‘skatuves klātbūtni’. Šīs spējas siastīt un paturēt skatītāju uzmanību nevar iemācīt, un Linda Ozere tās demonstrēja no pirmās uznākšanas uz skatuves. Viņas Lavīze, it sevišķi saspēlē ar Gulbergu, un arī Dunnicliffa bildinājuma ainā, bija vienkārši brīnišķīga. Patika arī Kīras Bruzgules Auce – jauka, sirsnīga, kautrīga, bet arī ar praktisku ‘dzelzi’ savas sievišķīgas (un sievas) varas apziņā. Un Edgars Grestes vieglprātīgais Pičuks deva pietiekošu vielu šo ‘dzelzi’ pielietot. Tikai drusku skaļāka balss šad un tad būtu atmaksājusies.

Ilona Brūvere uzjautrinoši drebinājās un vaimanāja – un, šķiet, brīžiem ieguva dziļu empātiju zālē! Klāra Brūvere pasniedza valdonīgo Mariju ar piemērotu – valdonību. Daži dzīvāki pieskārieni jautrības un jaunības viegluma (it sevišķi skatos ar Auci) būtu viņu aptiprinājuši kā patiesu Lavīzes mantinieci. Kārļa Gulberga režija ‘orķestrēja’ lugas ritmus, tempus un kāpinājumus ar izveicīgu Blaumaņa darba un skatuves izpratni.

"No saldenās pudeles" ansamblis, 2008. gada decembrī.

Andris Kariks un Kārlis Gulbergs.

Kira Bruzgule, Edgars Greste. Lielāka

Ilona Brūvere, Jānis Čečiņš. Lielāka